Pašapziņa ir mūsu personīgās zināšanas par to, kas mēs esam. Tas ietver visas mūsu domas un jūtas par mums pašiem. Tas ietver arī mūsu zināšanas par to, kā mēs uzvedamies, mūsu spējas un mūsu individuālās īpašības.
Mūsu pašjēdziens visstraujāk attīstās bērnībā un pusaudža gados. Šīs zināšanas turpina veidoties un mainīties laika gaitā, kad mēs uzzinām vairāk par sevi.
redzēt vairāk
Skolotāju sniegums ir galvenais faktors pilnīgai studentu iekļaušanai…
Ageisms, sociāls mēris, kas apdraud Brazīlijas sabiedrības nākotni
Sociālais psihologs Rojs Baumeisters saka, ka pašjēdziens ir jāsaprot kā zināšanu struktūra. Cilvēki pievērš uzmanību sev, pamanot savus iekšējos stāvokļus, reakcijas un ārējo uzvedību.
Caur šo pašapziņu cilvēki ievāc informāciju par sevi. Paškoncepcija tiek veidota no šīs informācijas un turpina attīstīties, jo cilvēki paplašina savu priekšstatu par to, kas viņi ir.
Agrīnie pētījumi par sevis jēdzienu balstījās uz domu, ka tā bija vienota, stabila un vienota patības koncepcija. Tomēr pavisam nesen zinātnieki to ir atzinuši par dinamisku un aktīvu struktūru, ko ietekmē gan indivīda motivācija, gan sociālā situācija.
Karls Rodžerss, viens no humānistiskās psiholoģijas pamatlicējiem, ierosināja, ka sevis jēdziens ietver trīs sastāvdaļas:
Paštēls ir veids, kā mēs sevi redzam. Paštēls ietver to, ko mēs zinām par sevi fiziski, mūsu sociālajām lomām un mūsu personības iezīmēm.
Šis komponents ne vienmēr atbilst realitātei. Dažiem indivīdiem ir uzpūsta uztvere par vienu vai vairākām savām īpašībām. Šie uzpūstie priekšstati var būt pozitīvi vai negatīvi. Indivīdam var būt pozitīvāks skatījums uz dažiem "es" aspektiem un negatīvāks skatījums uz citiem.
Pašcieņa ir vērtība, ko mēs sev piešķiram. Individuālais pašcieņas līmenis ir atkarīgs no tā, kā mēs sevi vērtējam. Šie vērtējumi ietver mūsu personīgos salīdzinājumus ar citiem, kā arī citu cilvēku atbildes uz mums.
Kad mēs salīdzinām sevi ar citiem un atklājam, ka kaut ko esam labāki, mūsu pašvērtējums šajā jomā pieaug. No otras puses, kad salīdzinām sevi ar citiem un atklājam, ka kādā jomā neesam tik veiksmīgi, mūsu pašvērtējums krītas.
Dažās jomās mums var būt augsts pašnovērtējums un tajā pašā laikā zems pašvērtējums citās.
Ideālais es ir tas, kāds mēs vēlētos būt. Vienmēr pastāv atšķirība starp cilvēka paštēlu un cilvēka 'ideālo es'. Šī neatbilstība var negatīvi ietekmēt kāda cilvēka pašcieņu. Pēc Karla Rodžersa domām, paštēls un ideālais es var būt kongruents vai neatbilstošs.
Pašapziņa sāk veidoties agrā bērnībā. Šis process turpinās visu mūžu. Tomēr starp agru bērnību un pusaudža gadiem sevis jēdziens visvairāk pieaug.
2 gadu vecumā bērni sāk atšķirties no citiem. 3 un 4 gadu vecumā bērni saprot, ka viņi ir atsevišķi un unikāli es. Šajā posmā bērna paštēls lielā mērā ir aprakstošs. Tas galvenokārt ir balstīts uz fiziskajām īpašībām vai konkrētām detaļām.
Taču bērni arvien vairāk pievērš uzmanību savām spējām. Līdz 6 gadu vecumam bērni var sazināties ar to, ko viņi vēlas un vajag. Viņi arī sāk sevi definēt sociālo grupu izteiksmē.
Vecumā no 7 līdz 11 gadiem bērni sāk veikt sociālos salīdzinājumus. Tādējādi viņi apsver, kā viņus uztver citi. Šajā posmā bērnu apraksti par sevi kļūst abstraktāki. Viņi sāk raksturot sevi prasmju izteiksmē, nevis tikai ar konkrētām detaļām.
Piemēram, bērns šajā posmā sāks uzskatīt sevi par sportiskāku nekā citi un mazāk atlētisku nekā citi. Šajā brīdī sāk veidoties ideālais es un paštēls.
Pusaudža vecums ir galvenais periods sevis uztverei. Pusaudža gados izveidotā paškoncepcija parasti ir paškoncepcijas pamats visu atlikušo mūžu. Pusaudža gados cilvēki piedzīvo dažādas lomas, personas un sevi.
Pusaudžiem sevis uztveri ietekmē panākumi jomās, kuras viņi novērtē, un citu vērtīgo cilvēku reakcija uz viņiem. Panākumi un apstiprinājums var veicināt lielāku pašcieņu un spēcīgāku priekšstatu par sevi turpmākajā dzīvē.
