Uz fabulas, kas atrodas bērnu ikdienā, ir īsi literāri stāsti. Tās galvenais mērķis ir sniegt vēstījumu, kas ir tīri pamācošs stāsta morāles raksturs.
Rezumējot, varoņi parasti ir dzīvnieki vai izdomāti objekti. Viņu stāsti tiek stāstīti, lai izklaidētu un mācītu mazos, vienlaikus rosinot viņu attīstību un iztēli.
A stāstījums “Lauva un pele” tiek attiecināta uz Ezopu 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. C, un māca ne tikai pašiem mazākajiem, bet arī jauniešiem un pieaugušajiem, ka neatkarīgi no izmēra mums visiem ir jāpalīdz viens otram.
Mežā saule lēca ar nepārspējamu spīdumu. Dzīvnieku valstībā sākās jauna diena. Un dzīvnieki, mostoties, laiski, žāvājās un vēlēja viens otram miegainu labrīt.
— Kā jums klājas, Pūces jaunkundze?
– Labi darīts, Pāva kungs!
"Vai jūs labi gulējāt, doktor Pērtiķi?"
– Kā karalis, Gaviao!
Taču vajadzēja tikai pieminēt karali, lai radītu neskaidrības. Visi trīc no Lauvas rēkšanas.
- Dievs palīdzi man! teica čūska.
- Es skriešu! teica zilonis.
Visi bēg un mežs iztukšojas plauktā. Es domāju... ir palicis tikai viens. Tā bija pele, apjucis, ka, tajā stundā pamostoties, viņš pat nedzirdēja to rūkoņu. Vislielākajā mierā viņš pat nepamanīja, ka Karalis Lauva nāk, izsalcis un meklē pārtiku. Ieraudzījis viņu, viņš pielēca un satvēra mazo dzīvnieku.
— Kāpēc, paskaties! viņš iesaucās.
- Cik garšīga pele!
Tikai tad mazais aptvēra visas briesmas, un viņa bailes bija tik lielas, ka viņam nabā kļuva drebuļi.
- Neēd mani, lauvu karali! — pārbijusies teica pele.
- Tādā veidā bez garšvielām man negaršos!
Bet zvērs jau bija gatavs to apēst, kad pele, nabadzīte, izdarīja pēdējo zvanu.
– Lūdzu, es jūs lūdzu, man ļoti patīk dzīvot. Esmu ļoti jauna pele, vēl ir par agru mirt.
Lauva saskrāpēja savas krēpes, mirkli pārdomāja...
- Tev taisnība! runāja pēc tam.
– Tu esi ļoti mazs!
- Šoreiz es tevi neēdīšu! Es jums došu vēl vienu iespēju. Galu galā, šis izmērs, tas man neder pat uzkodām!
– Paldies, jūsu Majestāte! ar atvieglojumu teica pele.
– Es joprojām atmaksāšu jūsu rīcības laipnību.
– Šis ir patiešām labs! iesmējās karalis Lauva.
“Tik mazs radījums ar tādām pretenzijām!
Un, ņirgājoties par nabaga peli, viņš aizgāja, viss iespaidīgs, nezinādams, ka viņu priekšā sagaida briesmas.
Iedomājieties, ka zvērs, ejot pa taku, pēkšņi paklupa un iekrita lamatās. Juzdamies pieķerts, Lauva nobijās. Viņš rūca, ķepināja, bet tas nebija jēgas.
Toreiz lielas veiksmes vai likteņa darba dēļ tur garām gāja mūsu mazais draugs. To redzot, viņš uzreiz iesaucās:
- Neuztraucies, es tevi izglābšu!
Un tad viņš grauza virvi, izdodoties viņu atbrīvot.
Tas, kurš šoreiz bija pateicīgs, bija Lauva. Atkal viņš bija brīvs un guva mācību:
Par vājākajiem un mazākajiem nešaubieties ne mirkli, jo izmērs nekad nav bijis un arī nebūs dokuments.
