Iedomājieties, ka meklējat senās katedrāles jumtu meklēt kosmiskos putekļus, mikroskopiskas daļiņas no kosmosa, kas nes sev līdzi veidošanās noslēpumus Saules sistēma un, iespējams, atslēga uz dzīvības izcelsmi uz Zemes.
Tāda ir Pennijas Vozņakevičas (Penny Wozniakiewicz) no Kentas universitātes un viņas komandas misija, kas pārveido Apvienotās Karalistes vēsturiskos jumtus par Visumu atklājumu laboratoriju.
redzēt vairāk
"Satelīta galaktika" ir redzama ar neapbruņotu aci šajā…
Spēcīgā karstuma dēļ lietotņu draiveri iekasē maksu, lai ieslēgtu…
Kosmiskie putekļi, kas pazīstami arī kā mikrometeorīti, galvenokārt sastāv no komētu un asteroīdu atkritumiem.
Šādas noslēpumainas daļiņas ir izkliedētas visā Zeme, un zinātnieki uzskata, ka tajos ir būtiskas norādes par mūsu planētas un Saules sistēmas vēsturi. Tomēr to atrašana un izpēte ir sarežģīts uzdevums.
Lielākā daļa kosmisko putekļu, kas sasniedz Zemi, nāk no Zodiaka mākoņa, starpplanētu putekļu mākoņa, kas riņķo ap Sauli.
Kad Zeme iziet cauri šādam mākonim, kosmiskos putekļus aizslauka atmosfēra un tie nosēžas uz zemes. Tāpēc šīs sīkās detaļas var atrast visur, arī uz mūsu drēbēm.
(Attēls: M.Van Ginneken/Folco, Pizas Universitāte/Reprodukcija)
Tomēr šo putekļu atrašana un savākšana nav vienkāršs uzdevums. Metjū Dženge no Londonas Imperiālās koledžas to raksturo kā “kosmiskas adatas siena kaudzē” meklēšanu. Bet ir viena vieta, kur šādas daļiņas parādās vieglāk: Antarktīda.
Šeit ir ideāla vieta, kur meklēt kosmisko materiālu, jo tas ir sausākais punkts uz Zemes. Šķidra ūdens trūkums nozīmē, ka kosmiskajiem putekļiem un mikrometeorītiem ir ilgāks kalpošanas laiks.
Šajā naidīgajā vidē Genge pavadīja septiņas nedēļas, vācot kosmisko putekļu paraugus, starp 5 kg savāktā materiāla atrodot tūkstošiem mikrometeorītu.
Savukārt Penija savu pētījumu pievērš tuvāk mājām, uz Apvienotās Karalistes seno katedrāļu jumtiem. Iemesls? Šīs konstrukcijas ir senas un salīdzinoši neskartas salīdzinājumā ar mūsdienu ēkām.
Turklāt katedrālēm bieži ir detalizēti ieraksti par to apkopi un tīrīšanu, kas palīdz pētniekiem noteikt, cik ilgi ir uzkrājušies kosmiskie putekļi.
Šo paraugu savākšanas un analīzes process ir rūpīgs. Materiālu notīra, izlaiž cauri sietiem, lai atdalītu daļas, kas ir pietiekami mazas, lai tās uzskatītu par kosmiskiem putekļiem, un pēc tam pārbauda mikroskopā.
Elementārais sastāvs un strauji bojājošos radioaktīvo izotopu klātbūtne ir būtiski rādītāji, kas liecina, ka daļiņai ir kosmiska izcelsme.
Penijai Vozņakevičai un viņas komandai ir ambiciozi plāni atklāt atklājumus unikālā veidā. To mērķis ir pārvērst detalizētas kosmisko putekļu pārbaudes par satriecošiem 3D modeļiem, kas tiks parādīti katedrālēs, kur tie tika atrasti.
"Ideja ir paņemt kaut ko, ko tik tikko var redzēt uz pirksta, un padarīt to daudz lielāku, lai jūs varētu to turēt rokā," skaidro Penija.
Katru gadu uz Zemes nolaižas aptuveni 100 miljardi kosmosa putekļu daļiņu, nesot sev līdzi asteroīdu noslēpumus un atklājot planētu sistēmu veidošanās gaitas.
Šādi mikrometeorīti papildus ūdenim satur arī organiskas molekulas, kas liek domāt, ka tie varētu būt kalpojuši par dzīvības pamatelementiem uz Zemes.
Kosmiskie putekļi darbojas kā tilts, kas savieno mūs ar kosmosu, sniedzot norādes par sarežģītajām attiecībām starp debess ķermeņiem un mūsu planētu.
Katra mikroskopiskā daļiņa Penija Vozņakeviča un citi zinātnieki atrod uz katedrāļu jumtiem vai neviesmīlīgos Antarktīdas reģionos palīdz mums atšķetināt Visuma un mūsu pašu noslēpumus esamību.
Šīs neredzamās daļiņas, kas atrodas visnegaidītākajās vietās, ir patiesi vēstneši no dziļā kosmosa, nesot sev līdzi stāstus, kas tikai sāk stāstīt.