A Suecas krīze, zināms arī kā Sinaja karš vai Kadešas operācija, bija Izraēlas, Apvienotās Karalistes un Francijas iebrukums Ēģiptē 1956. gada beigās ar mērķi iegūt kontroli pār Suecas kanālu un gāzt Ēģiptes prezidentu Gamelu Abdelu Naseru.
Tomēr ASV, ANO un Padomju Savienības politiskais spiediens piespieda trīs iebrucējus atkāpties, pazemojot Lielbritāniju un Franciju un pilnvarojot prezidentu Naseru.
redzēt vairāk
Zinātnieki izmanto tehnoloģiju, lai atklātu noslēpumus senajā ēģiptiešu mākslā…
Arheologi atklāj satriecošas bronzas laikmeta kapenes…
Trīs valstis sasniedza dažus militāros mērķus, bet Suecas kanāls tika slēgts sešus mēnešus, sākot no oktobra no 1956. gada līdz 1957. gada martam, ANO veidojot UNEF miera uzturētājus, lai uzraudzītu Ēģiptes un Izraēlas robežu.
Suecas kanāls tika atvērts 1869. gadā pēc tā būvniecības pabeigšanas, ko kopīgi finansēja Francijas un Ēģiptes valdības. To pārvaldīja un pārvaldīja Suecas jūras kanāla universālais uzņēmums, un apkārtējā teritorija joprojām ir Ēģiptes teritorija.
Struktūra palielināja tirdzniecību starp valstīm un palīdzēja Eiropas koloniālajām varām kontrolēt savas kolonijas. 1875. gadā Ēģipte 44% no savas kanāla daļas atvēlēja britiem, franči paturēja lielāko daļu akciju.
Kad Apvienotā Karaliste 1882. gadā iebruka Ēģiptē, tā pārņēma kontroli pār valsti, tostarp pašu kanālu. Kanāls tika pasludināts par neitrālu zonu 1888. gadā Konstantinopoles konvencijas laikā. Kanāls bija stratēģiski svarīgs laikā Pirmkārt Tas ir Otrie pasaules kari kā kuģniecības ceļš.
Pēc Otrā pasaules kara briti nostiprinājās un nostiprinājās Suecā. Kanāls kļuva par pieaugošas spriedzes avotu angļu un ēģiptiešu attiecībās. 1951. gadā Ēģipte anulēja Anglo-Ēģiptes līgums 1936, kas britiem piešķīra kanāla nomu uz 20 gadiem. Tomēr briti atteicās izstāties, izraisot militāru apvērsumu 1952. gada 25. jūlijā, kas izveidoja Ēģipti kā republiku.
Ēģipte pakļāva kravu un sūtījumu, kas devās uz Izraēlu, kratīšanas un konfiskācijas procesiem, kad tie šķērsoja Suecas kanālu. 1951. gadā ANO Drošības padome iejaucās Ēģiptē, lai izbeigtu ierobežojumus un izbeigtu jebkādas nesaskaņas ar šo transportu.
1954. gadā Nasers sponsorēja uzbrukumus Izraēlai, izraisot vairākas atriebības operācijas. Viņš arī īstenoja politiku, kas traucētu britu mērķim Tuvajos Austrumos, tādējādi palielinot naidīgumu starp Ēģipti un Lielbritāniju.
1956. gada jūlijā Nasers nacionalizēja Suecas kanālu, iesaldēja visus Suecas kanāla uzņēmuma aktīvus un slēdza kanālu Izraēlas kuģošanai. Briti nolēma militāri iejaukties, lai atgūtu kontroli pār kanālu. Nasera rīcība satracināja arī Francijas valdību, kas arī lēma par militāru iejaukšanos.
Izraēlas militārā plānošana operācijai bija vērsta uz Šarm eš Šeihas pilsētas ieņemšanu, kas ļautu viņiem piekļūt Sarkanajai jūrai. A Gazas josla tas bija arī mērķis, jo tas bija Fedayeen grupas treniņu laukums.
Izraēlas gaisa spēki uzsāka konfliktu 1956. gada 26. oktobrī pulksten 15.00 ar virkni uzbrukumu Sinai. Ēģiptes spēki veica enerģisku aizsardzību, taču pirmajā dienā bija satriekti, ziņojot par 260 cilvēku upuriem.
1956. gada 30. oktobrī Ēģiptes flote nosūtīja savu karakuģi uz Haifu. Tomēr kuģi pārņēma Izraēlas spēki, kas sabojāja kuģa dzinēju. 31. oktobrī Lielbritānijas spēki pievienojās karam Sarkanās jūras ziemeļos. Nākamo piecu dienu laikā karš pastiprināsies, karā piedaloties arī Francijai.
Tiek lēsts, ka upuru skaits pārsniedz 3000, un Ēģipte ziņo par vislielākajiem upuriem. Briti reģistrējuši 16 nogalinātos un 96 ievainotos, bet frančos bojā gājuši desmit un 33 ievainotie. Izraēlā reģistrēts 231 nāves gadījums un 900 ievainoti, savukārt Ēģiptes upuru vidū bija 100–3000 nāves gadījumu un 4000 ievainojumu.
